Kādu dienu veikalu apciemoja ineteliģenta dāma, kā jau dažu dien' gadās sarunas par lakatu krāsām un motīviem noveda pie sarunām par zīda ceļu un vēsturi, sūrojos, ka Latvijā šobrīd nav iespējams izgatavot zīdu, jo rūniecības iekārtu un tradīciju vienkārši nav.
Dāma izsaucās :"Bet, tā jau nav bijis vienmēr- Palasiet par Robertu Hiršu"
Domāts- darīts, tiklīdz kā inteliģentā kundze aizgāja savās gaitās, metos pētīt, kas Googlei sakāms par Hirša kungu... un tiešām izrādās Latvijā ir bijusi izcila audumu rūpnīca, kura pat 30- tajos gados ir ieguvusi zelta medaļas par auduma kvalitāti izstādēs Itālijā.
Pavisam neticami ka "Rīgas audums" kādreiz apgādāja ar smalkākajiem audumiem modes dāmas Parīzē, Milānā un citās modes metrapolēs. Rīgas audums vārdu plaši zināja audumu pasaulē, tās īpašniekam Robertam Hiršam, kas tika dēvēts arī par "Zīda karali" esot pieticis arī viltīgu triku, kā uzvarēt konkurence cīņā par labākajiem auduma rakstiem un zīmējumiem savus Eiropas konkurentus. Hirša dienestā esot bijuši pat īpaši aģenti, kuri apmeklēja industrijas jaunumu izstādes eiropā un tiklīdz parādījās kāds jaunums, tā tūlīt to uzzīmēja un nosūtīja uz Rigu lai rūpnīca var saražot. Tādi jaunumi Rīgā bija gatavi pārdošanā aptuveni divu nedēļu laikā.
Roberts Hiršs (dzimis 1895 gada 10.maijā miris 1972 gada 18.jūlijā) Nācis pasaulē Vējavas pagastā nabadzīgā 5 bērnu ģimenē, ieguvis tikai trīs klašu izglītību. Zināšanas par audumiem un to tehnoloģijām apguvis Krievijā.
1920. gadā viņš atgriezās Latvijā, bija iesaukts armijā,pēc tam strādāja vilnas vērptuvē, kā palīgstrādnieks. Savu uzņēmumu Hiršs dibināja 1925. gadā Rīgā nelielās pagrabtelpās Krasta ielā 5, kur ražoja vatelīnu.
1927. gadā to pārveidoja par sabiedrību zīda un vilnas tekstilrūpniecībā "Rīgas audums", kas pārgāja uz Kurmanova (tagad E. Birznieka-Upīša) ielu 21 ar 200 strādniekiem. 1930. gadā Turīnas starptautiskajā izstādē “Rīgas Audums” saņēma zelta medaļu par audumu augsto kvalitāti. 1932. gadā tajā strādāja 580, bet 1938. – jau 1600 darbinieku. 1933. gadā pārgāja uz iegūtajām bijušās metālapstrādes fabrikas "Salamandra" ēkām Salamandras 1 Juglā. Sākās straujš uzņēmuma uzplaukuma periods.
To visu Hiršs panāca bez Latvijas banku kredītiem, un sākums nudien nebija viegls – 1926. gadā, kad izmaksāja algas un prēmijas strādniekiem, izrādījās, ka kasē svilpo vējš. «Lai arī manai ģimenei iznāktu Ziemassvētki, aiznesām un pa svētku laiku ieķīlājām lombardā manas sievas vijoli, ko viņa brīvajos brīžos labprāt spēlēja,» atmiņās raksta Hiršs.
Lielā tekstilrūpnīca ražoja mākslīgā un dabiskā zīda, puszīda audumus un vatelīnu. Rīgā pie rūpnīcas pastāvēja arodskola, valodu kursi, koris darbiniekiem, rīkoja dažādas sporta spēles, sacensības un ekskursijas. Tajos laikos tas bija kas neredzēts! Kārlis Ulmainis, lai gan apbalvoja Robertu Hiršu ar Triju zvaigžņu ordeni, arī nedaudz rūgti piebilda, ka Hiršs gan savus darbiniekus pavisam izlutinās, jo tādi darba pastākļi nebija ne dzirdēti nevienā citā rūpnīcā. Rūpnīca Salamandras ielā tiek dēvēta par "ziedošo fabriku" - gan pateicoties apstādijumiem un kolektīvām rūpēm par tiem, gan siltumnīcu kompleksam, kas nodrošināja kvalitatīvas pusdienas.
1938. gadā "Rīgas audumā" strādāja 1602 darbinieki.1928. gadā Hiršs nopirka Kauno Audiniai, kurā 1939. gadā strādāja 2500 darbinieku.
Par savas dzīves "laimīgo lozi" Roberts Hiršs sauca savu sievu Almu, ar kuru iepazinās vilcienā, lai gan Alma sapņoja par aktrises karjeru, viņa, lai atbalstītu vīra biznesu izmācījās par grāmatvedi. Viņa tad arī bija Roberta Hirša uzņēmuma pirmais un visuzticamākais darbinieks.
Alma un Roberts bija saderīgs pāris, kas vairījās no sabiedrības, un vairāk dzīvoja klusu ģimenes dzīvi, ģimenes aizraušanās bija Braukšana ar auto, kas tiem laikiem bija liels lukss, kā arī dažādu teātru un operas apmeklēšana.
1939. gada rudenī Roberts Hiršs ar ģimeni emigrēja uz Zviedriju, bet uzņēmumu nacionalizēja Latvijas PSR. Tas turpināja darboties līdz pat 21. gadsimta sākumam, un audumu baķi ceļoja uz veikaliem visā Padomju Savienībā.
20. gadsimta piecdesmitajos, sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados audumu dizainu radīja Rūdolfs Pinnis, Ērika Iltnere, Ilona Ceipe, Aina Muze, Ilma Austriņa, Ieva Zaļkalne, Ruta Bogustova, Maija Kajaka un citas latviešu tekstilmākslinieces Jevgēnijas Knāviņas vadībā.
Katram audumam tika dots savs vārds: "Havanna", "Grizete", "Ilze" – starpkaru periodā, "Zvjozdočka", "Čaika", "Šura" – 50. gados, "Komēta", "Lavanda" – sešdesmitajos.
Rīgas audums rūpnīca tika slēgta 2008 gadā. Tagad “ziedošās fabrikas” vietā Salamandras ielā 1 paveras gana skumjš skats. No grandiozajiem mērogiem nekas daudz nav palicis pāri plašajā teritorijā lielākā daļa ēku atrodas sliktā stāvoklī. 
Kāds bijušais darbinieks uz Rīgas dekoratīvās mākslas un diziana muzeju atnesa vairākus albumus ar dažādos laikos radītiem auduma paraugiem. Tā arī sadarbībā ar muzeju radās "Šalles un lakati x Rīgas audums" kolekcija. No krājumā esošajiem audumu paraugiem tika izvēlēti 100 raksti, kas tika apstrādāti atbilstoši mūsdienu vajadzībām un novērojumiem, kas mūsdienu sievietei varētu kalpot, apzināti tika saglabāta seno audumu struktūra un faktūra, lai kolekcijai nezūd vēsturiskais šarms. Daži auduma raksti tika pilnībā restaurēti no neliela paraudziņa, citi pārzīmēti, lai būtu drukai nepieciešamā kvalitāte.
Šis process aizņēma vairākus mēnešus un ticam, ka tiks turpināts vēl jaunās kolekcijās, izmantojot par pamatu šos vēsturiskos printus. Tādējādi "Rīgas Auduma", auduma rakstiem, nevis nogrimtot arhīvos un aizmirstībā, bet iegūstot jaunu elpu, spožumu, pavadot ikdienas gaitās dāmas, tiekot apbrīnotiem, rūpīgi, ar mīlestību salocītiem, dāvinātiem, un valkātiem ar lepnumu par mūsu tradīcijām, par mūsu tautu, Latviešiem kas ir varējuši uzbūvēt pasaules mēroga uzņēmumus, guvuši starptautisku atzinību. Par sievām kuras ir saviem vīriem ticējušas, par rūpnīcu, kas reiz savā uzplaukumā un inovācijās apsteigusi savu laiku. Arī pēc kara, okupācijas un nacionalizācijas, pat svešā zemē, spējuši atgūties un turpinājuši iesākto un nekad nav padevušies.
