No senās Ķīnas līdz mūsdienām - zīda auduma vēsture
Saskaņā ar ķīniešu leģendu zīdu izgudroja Dzeltenā imperatora sieva Lei Zu ap 28. gs. pirms mūsu ēras. Lei Zu esot pētījusi zīdtauriņu nodarīto kaitējumu imperatora zīdkokiem un ievērojusi, ka no to kūniņām iespējams iegūt šķiedras pavedienu, pēcāk viņa esot pierunājusi savu vīru piešķirt viņai zīdkoku birzi, kur audzēt zīdtauriņus. Lei Zu piedēvē arī dažādu zīda ražošanas piederumu izgudrošanu. Zinātniskie atradumi liecina, ka zīdu iespējams sāka ražot jau ap 6. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras un tas pilnīgi noteikti bija pazīstams 3. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Zīds bija viena no svarīgākajām un pazīstamākajām precēm starptautiskajā tirdzniecībā līdz pat industriālajai revolūcijai. Pirmie arheoloģiskie pierādījumi par zīda eksportu iegūti no kādas ap 1070. gadā p.m.ē. izgatavotas mūmijas. Ar laiku Āzijā izveidojās Zīda ceļš - tirdzniecības ceļu sistēma, kas veda no Ķīnas uz Eiropu. Ķīnieši centās saglabāt zīda ražošanas tehnoloģijas noslēpumā, lai saglabātu monopolu, tomēr 2. gs. pirms mūsu ēras tehnoloģija bija pazīstama Korejā, 3. gs - Indijā, bet ap 550. gadu to sāka izgatavot Bizantijā, kurp zīda ražošanai nepieciešamos zīdtauriņus līdz ar zīdkoka sēklām, imperatora Justiāna I uzdevumā esot atveduši kristiešu misionāri. Bizantieši, tāpat kā ķīnieši, centās paturēt ražošanas tehnoloģiju noslēpumā, tomēr 8. gs. zīda ražošanas tehnoloģija no ZiemeļĀfrikas tika ievesta Spānijā un Sicīlijā, bet 13. - 14. gs par galvenajiem Eiropas zīda ražošanas centriem kļuva Itālija un Francija.
Zīds Eiropā vienmēr ir bijis importa preces statusā, kas ir pazīstams vēl no Romas impērijas laikiem, tomēr savu luksus preces statusu nav zaudējis vēl joprojām. Pirmās zīda ceļa taciņas uz Eiropu tika iemītas vēl laikā pirms mūsu ēras, Senās Ķīnas valdniekiem vēloties nodibināt stabilus tirdzniecības un preču apmaiņas kontaktus ar Rietumu zemēm – Indiju, Persiju (Irānu), Ēģipti un Romu. Lai arī zīda audums bija dārga prece, tomēr pēc tās vienmēr ir bijis liels pieprasījums un augsta cena, ko prasīja arābu tirgotāji, kas regulāri veica gandrīz 8000 km garo ceļu no Ķīnas uz Eiropu, šķērsojot vairākus tuksnešus, Afganistānas un Kazahstānas līdzenumus. Piegādātā prece vienmēr tika izpirkta, saglabājot regulāru pieprasīju pēc dārgā, tomēr ļoti smalkā zīda auduma. Zīdu īpaši bija iecienījuši Eiropas karaļnamu pārstāvji, dižciltīgie un bagātākie tirgotāji, tāpēc Francijas dienvidu pilsēta Liona kļuva par sava veida zīda pārstrādes centru, kurā ar jūrasceļu palīdzību no Vidusjūras austrumu krasta tālākai pārstrādei tika ievests tik ļoti pieprasītais zīds.
Savukārt izturīgā un bagātīgā žakarda auduma iegūšana kļūst iespējama tikai 19. gs sākumā, kad franču izgudrotājs un audējs Žozefs Marī Žakārs izgudro žakardstelles, ļaujot ievērojami paātrināt tehniski sarežģīto un grezno audumu aušanu. Žakardveida audumi tika iegūti arī līdz ar specializēto steļļu izgudrošanu, tomēr to tehnoloģiskais process bija ļoti sarežģīts, ko nebija iespējams mehanizēt. Lai iegūtu žakarda audumu, tā laika audējiem nācās izmantot bērnu darbaspēku – mazu zēnu iesēdināja steļļu iekšpusē un pēc audēja-meistara komandas, cenšoties izvairīties no atspoles, viņam nācās ļoti ātri pārvietot speciālus āķus un adatas ar krāsainiem diegiem, veidojot nepieciešamo aužamo rakstu. Savulaik šī mazā steļļu zēna lomu pildīja arī Žozefs Žakārs, kas pieaugot spēja revolucionēt dārgā auduma iegūšanu, steļļu darba tehnoloģiskajā procesā ieviešot perfokaršu izmantošanu, kas ne tikai samazināja nepieciešamo roku darbu, bet ļāva arī izgatavot lielākus auduma gabalus ar perfokartēs “ieprogrammētiem” zīmējumiem. Šāds uzlabojums ļoti būtiski palielināja pieejamību un pieprasījumu pēc žakarda auduma, kuru agrākās izgatavošanas izmaksas bija vienkārši finansiāli neizdevīgas nedz šī auduma izgatavotājiem, nedz arī pircējiem. Tādā veidā audums, kuru kādreiz varēja atļauties tikai retais, kļuva pieejams arī turīgākajiem zemniekiem un joprojām tas nes vērīgā un gudrā audējzēna Žozefa Žakāra vārdu.
Perfektām auduma īpašībām – elpojošs, neburzīgs un pēc mazgāšanas nav jāgludina – atbilst vienīgi labas kvalitātes dabiskais zīds. Uz pārējiem audumiem labākajā gadījumā var attiecināt pirmos divus nosacījumus. Taču ražotāji nemitīgi cenšas uzlabot kvalitāti, audumu sastāvu papildinot ar dažādu ķīmisku vai sintētisku vielu piemaisījumiem, un šīs variācijas faktiski ir bezgalīgas. Tad ko īsti mēs pērkam un valkājam?
Dabiskajam zīdam (labas kvalitātes!) piemīt īpašības, ko parasti meklē audumos: tas silda aukstā, bet atvēsina karstā laikā; ātri uzsūc mitrumu, kaut pēc taustes nekļūst mitrs; praktiski neburzās. Sviedri gan padara zīdu trauslu un lūstošu. Zīda audums atkarībā no diega kvalitātes, pinuma un apstrādes var būt gan ļoti plāns un mīksts (plastisks), gan biezs un stingrs. Dabiskā zīda izstrādājumus vēlams tīrīt ķīmiski, citādi tie zaudē krāsu. Mazgā tikai ar rokām 30oC un ar saudzējošiem līdzekļiem, nedrīkst berzt, burzīt un izgriezt. Skalo siltā, tad aukstā ūdenī, nosusina, izklājot uz dvieļa vai saudzīgi tajā ietinot. Nedrīkst žāvēt saulē vai tiešā siltuma avota tuvumā. Gludina viegli mitru ar mēreni siltu gludekli režīmā zīds no kreisās puses. Gludinot nedrīkst mitrināt!
Kā atšķirt dabīgo zīdu no polistera un viskozes?
Pirmajā brīdī ar acīm vai tausti to ir grūti noteikt. Vajag paņemt dažus diedziņus no auduma un mēģināt aizdedzināt. Dabīgā zīda šķiedra degot izdala smaku līdzīgu degošai vilnai vai dedzinātam kaulam - vārdu sakot - smakai jābūt visai nepatīkamai. Sadegot zīds veido oglīti, kas viegli sadrūp un saberžās pirkstos kā papīra vai malkas pelni. Polisters, atšķirībā no zīda, kūst, bet viskoze gruzd un izdala smaku kā degošam papīram. Ja nav iespējas pārbaudīt ar dedzināšanas metodi, tad varat paņemt garāku diedziņu no auduma un sadalīt viņu pa šķiedrām - dabīgā zīda šķiedra līp pie pirkstiem un drēbēm līdzīgi kā zirnekļa tīkls.
Ponge - ļoti gaisīgs, gluds, plāns, caurspīdīgs un vizuļojoši spīdīgs
Habotai - spīdīgs, gluds, gaisīgs, daļēji caurspīdīgs
Crepe de chine - ļoti maigs pieskārienam, mīksts, krītošs, spīdīgs, ar tikko jaušamu graudainu faktūru
Satin - īpaši spīdīgs, gluds, ļoti maigs pieskārienam un krītošs
Chiffon - ļoti plāns, gaisīgs, caurspīdīgs
Twill - blīvs, spīdīgs, faktūra kā džinsu audumam
Ja kādam no šiem veidiem priekšā ir apzīmējums crinkle - tas nozīmē, ka audumam ir krokojuma faktūra.
Bez šeit uzskaitītajiem zīda veidiem ir vēl daudzi citi. Piemēram, georgette, crepe georgette, dong feng gauze, crepe satin, doupion uc.